Labi. Mans gudrais prāts nu izlēma darboties kā pats ieteica un sekot savam lācim (sk. iepriekšējo ierakstu) un te ir tas, kas iznāca no tā:
Darba darīšanu rosināts devos uz banku atvērt papildus kontu. Nekas īpaši interesants vai neparasts tik tālu. Paņemot savu numuriņu, veiksmīgi sagaidu savu kārtu un nosēžos pretī šim tiešām izskatīgajam džekam manā vecumā. Soli pa solim, ar visiem: kā labi iet? un: drausmīgi jauks un saulains laiks laiks ārā. utt. tiekam līdz konta atvēršanai un formējam visus dokumentus un mani nepamet sajūta: ja nu šis ir mans baltais lācis? Zinu, ka mans gaydars ir zemē metams un ar kājām bradājams (skaties kā iznāca ar bosu), bet vai viņš tiešām nupat man uzsmaidīja un piemiedza man ar aci?
Domā Daniēl, domā ātri!!! ...varbūt uzaicināt viņu uz kafiju? Bet kā neuzsprāgt, ja tomēr esmu kļūdījies un viņš ir parasti jauks puisis, kas smaida? (...vai tu gribētu iedzert kafiju pēc darba? Ko teiksi, ja uzaicinātu tevi nosvinēt šo konta atvēršanu ar tasi kafijas tepat blakus?) Nu beidzot izšķiries aunapiere un uzaicini viņu!
Konts ir atvērts, visas paroles noorganizētas un kontrakti parakstīti: "Un, ja ir kādas problēmas, lūdzu dodiet ziņu. Bija prieks iepazīties un uz saredzēšanos." ...šķiet viņš atkal piemiedza ar aci.
UN tad nāca visfenomenālaikais, ko es savā mūžā esmu teicis: "ceru, ka nē, jo tas nozīmē, ka man būs radušās problēmas"!!!
Vari iedomāties, ko tik debīlu???!!! Nu hei - varēji vismaz par to kafiju uzprasīt, bet nē - "ceru, ka nē, jo tad man būs radušās problēmas"!!! Nu bremze tu Daniēl esi, totāla bremze un stop signāls piedevām!!! Saplēsts stopsignāls.
Tā nu es sevi tagad šaustu un pat pieķēru domās par iespēju sameklēt kādu problēmu, ko reportēt, lai būtu iemesls...
Es esmu normāls čalis, labi izskatos un arī garīgi neesmu izaicināts (nu vismaz man tā šķiet), bet tad kāpēc tas ir tik grūti pateikt tādu pavisam vienkāršu lietu kā: Hei, gribi iedzert kafiju kafejnīcā tepat aiz stūra?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru