Lidojot regulāri, man tās maģija ir zudusi un arī riska faktors, manuprāt, tai ir vienāds ar autoostu, kas pilda līdzīgas funkcijas, man tā ir vieta kura palīdz aizbēgt no ikdienas. No realitātes. No problēmām. Tu iekāp lidmašīnā un, no tās izkāpjot, esi citā vietā, kur vari sākt visu no jauna - tev nevienam nav jāstāsta par savām problēmām, tu vari darīt to, ko citur neatļautos vai kaunētos. Ja gribi - vieta, kur sākt jaunu dzīvi, aizmirstot par visu, kas palika tai vietā pa kuru ripinājās tavs čemodāns, tev lēnām soļojot izlidošanas zāles virzienā.
Bet papildus tam, man ieejot lidostā lēnā ritmā (kad ir laiks un tu neskrien pa galvu pa kājām, kā tas notiek ar mani parasti), acu priekšā vienmēr spēlējas viena nemainīga aina. Es nezinu kāpēc tā mani apsēdusi un kā no tās tikt vaļā, bet tā ir un atnāk atmiņā, katru reizi esot lidostā.
Tam vienmēr ir kā sapņa efekts, bez iesākuma un "kas notika pēc tam", bet fonā vienmēr skan ievads Coldplay dziesmai Life in Tehnicolor III.
Laika rezerves dēļ viņš ir iekārtojies kādā no RIX B-C vārtu termināļa krēsliem un laiski šķirsta telefona piedāvātās izklaides iespējas. Jau ir vēla pēcpusdiena, ārā ir apmācies un drēgns. Līst lietus un lāsēm sitoties pret logu, tās veido miglainu skatu uz lidlaukā notiekošo. Pēc brīža pie vārtiem ārā pietauvojas lidmašīna un jūtama neliela rosība arī šai pusē. Meitenes no lidosta personāla paziņo par iekāpšanas sākšanos un tie retie cilvēki, kas vēl manāmi terminālī, palēnām sāk pulcēties pie vārtiem.
Nogaidot nelielo drūzmēšanos, lēnā gaitā arī viņš pieceļas un, uzmetot mēteli pār roku, nesteidzoties ripina savu čemodāniņu uz vārtu pusi. -Pagaidi! atskan no termināļa gala un mūsu varonis pagriežas skaņas avota virzienā nedaudz pārsteigts. Pagriežas arī pāris priekšā stāvošie cilvēki ar jūtamu interesi par to, kas noticis. Viņi stāv nekustīgi viens pretī otram un jūtams, ka nevienam nav drosmes ko darīt. - Kā es varu tevi pārliecināt palikt? jautā puisis noraušot asaru pār vaigu - Tu nevari. Tev būs daudz labāk bez manis - ir atbilde un tam sekojoša nodurta galva mūsu personāža izpildījumā. Saņēmis drosmi, atskrējušais puisis, pietuvojas mūsu personāžam un noskūpsta to. Kamera it kā riņķo apkārt viņu skūpstam un tikai neērts lidosta personāla meitenes krekšķis un -Vai jūs lidosiet? pārtrauc to. Mūsu personāžs aizgriežoties, paņem mēteli un satverot čemodāna rokturi, pasniedz savu biļeti meitenei. Saņēmis sēdvietas kartīti viņš dodas vārtu virzienā, kur it kā nedrošības mākts apstājas burtiski uz pāris sekundēm un nekustīgi stāv, bet tad, it kā saņēmis drosmi, neatskatoties, nozūd aiz tiem.
Vārti tiek noslēgti un tu redzi kā pēc brīža lidmašīna atdokojas un uzsāk savu ceļu līdz skrejceļam, atstājot otru puisi šimpus logam noskatoties un slaukot asaras, kas krīt pār vaigiem.
Ej nu sazini kāpēc esmu iepēries šādā skatā par novērotāju? Esmu drošs: Freidam noteikti būtu ko par to teikt. (un nē - tas nav noticis ar mani vai kādā filmā, ko esmu redzējis)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru