Sakauts skrandās...

Viss notika aizgājušo ceturtdien. Vai varbūt tā bija trešdiena? Lai nu kā - viena no nedēļas dienām, kurai nav sakara ar vīkendu. Nu viena no tām, kurā tu īstenībā uz bāru neej un vēl jo mazāk - pamatīgi iedzer. Bet es jau traucos notikumiem pa priekšu.



Būdams vienā no savām nedaudzajām brīvajām dienām sadomāju pavedinoši uztextot Maijai - jup, iespējams atminies no stāsta par salveti un numuru. - Ja tavos plānos šovakar nav sviedraina sexa, ejam iedzert glāzi sidra? Uz ko saņēmu atbildi -  Nav gan. ...cik nu es to zinu. Kur? ...tikai vēlāk atklājās, ka saķildojusies ar priekšrocību draugu. Bet tas bija tikai iesākums vakara sarunām.

Tā nu mēs sēžam pie mājīgas bāra letes un pārsteidzošai cilvēku burzmai apkārt kūsājot, gaužamies par mūsu darbu, netaisnību un mistiska spēriena trūkumu, kas liktu sarosīties un sākt ko darīt visa tā pārmaiņu labā. Mans aplis ir iztukšots un viņas jau sāk tukšoties. Mēs esam paspējuši apspriest viņas profila textu iepazīšanās portālā, izskatīgo bārmeni aiz letes un, protams, ideju, ka vajadzētu saņemties un sākt pašiem ko savu cept. ...bet kā jau tas parasti notiek ar šādām sarunām - viss ir tikai vārdi. ...un alkohols palēnām sāk par sevi ziņot smadzenēm.

Iestājas tukšuma/klusuma brīdis, kuru viņa pārtrauc ar: tev vajadzētu paprasīt viņa numuru. Jup, esam paklusām apdomājuši iespēju, ka mūsu bārmenis ir viens no "manējiem". Man jau stabili tā šķiet un viņai ar sāk šī ideja arvien vairāk nostabilizēties. Ar katru glāzi arvien vairāk. Nu ir.  ...un smuks. ...

Nelīdz nekādi - es nekad to neesmu darījis, utt. Mani sakauj ar tiem pašiem ieročiem, ko lietoju tos dažus mēnešus atpakaļ - gadījumā ar salveti. ...iztukšoju glāzi un ar roku māju, lai pievērstu mūsu bārmeņa uzmanību. Viņš tuvojas un jau sniedzas pēc glāzes:
- Vēl vienu? (un ar brīvo roku māj uz mūsu tukšajām glāzēm)
- (ieturot pietiekamu pauzi, kuru tagad atskatoties, varētu nosaukt arī par pietiekamu apliecinājumu atpalicībai) Vai varu dabūt tavu telefona numuru?
- (turot nopietnu seju un pavisam lietišķi) Piedod, es neeju tai virzienā. Bet esmu tiešām glaimots... (tagad man atmiņā ir, ka viņš pat nedaudz uzsmaidīja, bet pieļauju, ka tas vairāk līdzinās Monas Lizas smaidam, par kura esamību zinātnieki vēl īsti nav vienojušies)
- (iespējams, pamatīgi nosarcis) Jā, vēl vienu mums abiem. (un pasniedzis Maijai naudu, dodos uz tualeti...)

Nu jā... Jau biju piemirsis, ka mans gejdars ir nekam nederīga parikte, kurai it kā vajadzētu būt man dotai līdzi šai dzīvei "savējos" atpazīt un dzīvi vieglāku padarīt. Vai varbūt gribējās tam dot kārtējo iespēju... Bet nu jā...

Stāsta atziņa - dzert Maijas klātbūtnē ir kaitīgi pašapziņai, kura tagad man liegs iet uz to vietu atkal, baidoties saskatīties ar to bārmeni (nemaz nepieminot iespēju, ka varētu kādreiz atkārto šos pašus teikumus kādai dzīvai radībai, kas man pievērsusi savu uzmanību tai brīdī) un, iespējams, bārmeņi tiek apmācīti kā atbildēt uzmācīgiem klientiem un tomēr noturēt viņus, jo teikšu godīgi - nu tev ir iepriekš jāpiedomā, lai lietotu papildus teikumu: "bet es jūtos glaimots", pareizi?

P.S. paldies Dieviņam, ka viņš nesāka frīkot. Biju pārāk apreibis, lai arī šo iespēju paredzētu, pirms apvaicājos... Un... Labi vien ir, ka neatstāju dzeramnaudu. :P