Grābekļa kāts

Kas šodien ir par dienu? Ceturtdiena? Tiešām? A kur palikusi svētdiena, pirmdiena un otrdiena? Jā, dienas manā dzīvē skrien bez apstājas un man nav pat ne mazākās nojausmas par datumiem - ir nākošā diena, un tas viss. Darbs, darbs un darbs. Palikušas vairs tikai nepilnas pāris nedēļas līdz pametu šo restorānu un šefs laikam izdomājis izspiest visu ko var. ...un es pat neesmu sācis meklēt ko jaunu (saķer galvu un kliedz). Bet gan jau arī manā dārziņā reiz iespīdēs saule.


Lai nu kā, šodien esmu pamodies un gribu kādam izstāstīt par apdomām, kas nedod miera. Atceries, minēju, virtuvē ir viens džeks, kurš ir "loud & proud"? Nu ir, minēju. Un stāsts būs atkal par viņu.

Pa šiem mēnešiem, ko esmu pavadījis restorānā, ir radies labs iespaids par viņa un grābekļa kāta līdzību - abi no koka; tāpat kā uzkāpšana uz grābekļa kāta, arī strīdēšanās ar viņu nepiekā laba nenoved: viņš zin visu labāk, utt. Bet, redz - tomēr abi ir nepieciešami, lai lietas neapstātos - grābt lapas bez kāta ir pagrūti un arī viņš ir nākošais aiz galvenā šefa, kas nozīmē - liela daļa virtuves pienākumu pārraudzība ir caur viņu... Jup, tu jau nojaut uz ko tas iet. Neskatoties uz niknumu, kas mani pārņem 7 no 10 reizēm, kad ar viņu sanāk komunicēt, esmu atskārtis, ka ilgojos pēc katras nākošās reizes, kad mums sanāks kādu vārdu pārmīt.

Jā, nenoliedzami, viņš ir izskatīgs. Un pašpārliecināts. Es pat teiktu iedomīgs. Bet tai pat laikā - es meklēju iemeslus sākt nejaušu sarunu, piespēlēt atgriezumus no kūkas vai uzdot kārtējo stulbo jautājumu, kura atbildi jau zinu iepriekš. Bet ar to nepietiek - es nevaru saņemties un uzaicināt viņu uz kafiju vai nu velns zin ko citu. Jau pāris reizes esmu pieķēris sevi domājam - vai es varētu saņemties un "nejauši" noskūpstīt viņu, kad abi esam vienlaicīgi mazajā pieliekamajā, vai tukšā ģērbtuvē? Bet ko es daru, kad tādas situācija uzrodas? Izliekos aizņemts, viņu nemanot vai vienkārši ignorējot. Aste kājstarpē un acis tik uz savu darāmo.

Darbu un personisko dzīvi jaukt nevajadzētu. Tāpat kā nevajadzētu skūpstīt savus priekšniekus. Tai pat laikā - ne es vienīgais cenšos uzsākt sarunu vai pat pajokot. FFS (for f*** sake) Nē, labāk manu iekšējo fīlingu pilnīgi ignorēt - ne reizi vien esmu iekūlies, paļaujoties uz savu iekšējo nojautu un dabūjis to nožēlot. Pieņemsim, ka viņš vienkārši cenšas būt pieklājīgs. ...vai varbūt baidās ko uzsākt, jo pastāv drauds par seksuālu uzmākšanos padotajiem? AAAAAAAAA Ko darīt? Vai tiešām labāk atstāt visu uz pēdējo darba dienu un tad vienkārši iet bezplānā? Nu ar ideju - pat ja dabonu pa purnu, vismaz nākošā dienā nevajadzēs iet atpakaļ un skatīties visiem sejā. ...bet tās ir 2 garas nedēļas un zinot sevi, es diez vai saņemšos gaidīt.

...varbūt varētu viņu kā izprovocēt spert pirmo soli, ja viņām ir doma par to?


P.S. kāda velna pēc man visu šo vajag? viņš ir koka miets. viņš ir koka miets. viņš ir koka miets. ...nepalīdz.