Kā tu domā - vai homoseksualitāte ir nodota no paaudzes paaudzēs ar kādu gēnu?
Zinu, zinu, šī doma (uzskats) ne īsti iederas visā uzskatā, ka homoseksualitāte neiedzimst un nav tā, ka geju vecākiem nu būs geju bērni, bet... Labi, punkts, kas neliek man mieru jau ļoti ilgu laiku - ja lasīji kādu no sākuma ieraxtiem no bloga - "Audzinot manu varavīksnēnu", autore stāsta par savu situāciju, kur viņas brālis ir gejs, un viens no viņas pašas mazajiem puikām ir ar (iespējamu) geja pieskaņu... Vai tiešām es esmu vienīgais, kuram šāda sakritība raisa uzacs saraukšanos minētajā jautājumā? ...vai varbūt tā ir tiešām tikai un vienīgi viena no tām daudzajām dīvainajām, bet tiešām nejaušām sakritībām, kas notiek ik dienu?
Bet, ja nu iespējams, ka tiešām pastāv geja gēns, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē un "aktivizējas" pie kādiem noteiktiem apstākļiem vai apstākļu sakritībām...? Kā vēzis vai akūtas sirdskaites, piemēram. Visiem mūsdienās ir zināms - ja tavos rados ir bijusi saskarsme ar vēzi, pastāv liela varbūtība, ka arī tev ir nosliece (vājība) būt pret to uzņēmīgākam, utt.
Jā, es apzinos, ka šāda versija gejus uzreiz padara par ko līdzīgu mutantiem no Xmen sērijām, kur noteikti atrastos kāds, kas ar gēnu inženierijas palīdzību pacenstos šo gēnu (gēnus) atrast un piedāvāt tos izolēt, skaidri nosēdinot gejus uz aizmugures sēdekļa autobusos (kā melnos Amerikā pirmsvienlīdzības laikā), bet vai šādas bailes būtu pieņemamas kā izskaidrojums kāpēc nevajadzētu veltīt laiku un resursus to pētot?
Kopš sekoju šim Varavīksnēna blogam, jāatzīst, mani uzskati ar geja būšanu krietni sašķobījušies (jau minētā piemēra pēc) un doma par gēnu iedarbību man vienkārši neliek mieru. Ja tā ir taisnība, tad pavisam droši iespējams, ka katram no mums ir kāds tuvs rads, kurš ir gejs. Protama lieta, ka viņš vai viņa nav "ārā", jo tā tajā laikā vienkārši tika uzskatīta par anomāliju, slimību, nepiedienību (un teorētiski runājot - mēs, iespējams, nemaz nebūtu, ja viņi nebūtu skapī) un tieši tāpēc mēs to, iespējams nekad neuzzināsim. (ha ha) ja nu vienīgi pēkšņi notiek kā tai jaunajā filmā, kuras traileris tagad siro apkārt: Beginners.
...esmu pieķēris sevi, ka vienkārši nespēju pārtraukt atkal un atkal atriezties pie šīs domas. Jocīgi.
..hmmm! diez kāpēc jāiespringst par to, par ko nav jāiespringst?! :D nē-nu, ja ir nedaudz skumji, ka esi gejs.. :D.. nu, uzliekam ūsas un ejam meičās.. :D
AtbildētDzēstItkā neticu, ka tas iedzimst. Bet man arī ir tuvs rads, kurš ir tāds :D
AtbildētDzēstNav jau skumji, ka esmu gejs, nav. BET (un tagad izmantošu supersērīgu piemēru, ko laikam nevajadzētu lietot, velkot paralēles, BET tas tāpēc, lai es labāk varētu izskaidrot savu domu ieraxtam): pieņemsim, ka geja gēns ir tāds pats kā vēzi izraisošs gēns - pie noteiktām sakritībām, tas aktivizējas. Visiem zināms, ka vēzis tuvos rados nozīmē tikai vienu - arī tev ir paaugstināta iespēja to "saķert".
AtbildētDzēstTagad: cik toleranti ir noliegt iespēju, ka arī geja gēns ir līdzīgs un vai neuzskatot par vajadzīgu pievērsties šādas teorijas pamatīgai izpētei, mēs it kā nolemjam arī saviem pēcnācējiem (pieņemot, ka tādi būs) iet cauri visam tam pašam, kam katrs no mums ir gājis cauri - pieņemt, ka viņš/viņa ir gejs, sabiedrībā, kurā ir aizspriedumi pret gejiem? Citiem vārdiem runājot - kas ir svarīgākā lomā: atzīt, ka homoseksualitāte varētu būt iedzimta (pie noteiktu apstākļu sakritības - savā ziņā atzīstot, ka tā ir līdzīga slimībai) vai turpinot to uzskatīt par nevajadzīgu ideju un neuztraukties par tiem, kas pēc mums, kaut arī tie var būt pašu bērni?
Man liekas, ka par to nebūtu jādomā. Tā taču nav slimība. Un ja arī tā iedzimst, tāpat, ar laiku būt gejam kļūst arvien parastāka lieta sabiedrības acīs :)
AtbildētDzēst